Šī lapa ir izdrukāta no latviesiem.co.uk - Mājaslapa Lielbritānijā dzīvojošiem latviešiem
Interneta adrese:
http://latviesiem.co.uk/?ct=komentari&fu=read&id=1738

Priekšvēlēšanu debates Londonā. Piezīmes un secinājumi

Tereze Bogdanova
2018.09.25 15:54

Kaut Lielbritānijā dzīvoju gandrīz deviņus gadus un šīs jau būs trešās Saeimas vēlēšanas uz kurām došos balsot ārpus Latvijas, šīs vēlēšanas iezīmē ko jaunu – pirmo reizi priekšvēlēšanu kampaņu aizbraucēji varēja izbaudīt tiešā veidā, jo šogad diasporai tika rīkotas priekšvēlēšanu debates, uz kurām 14.septembrī Londonā ieradās desmit no 16 partijām, kuras kandidē Saeimas vēlēšanās.

Šādu debašu organizēšana Lielbritānijā ir privāta iniciatīva, ko organizē diasporas organizācijas - Eiropas Latviešu apvienība (ELA) un Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā. Vakar debates notika Londonā, bet jau šovakar debates notiks latviešu kultūras centrā Straumēnos un tās translēs arī LTV1. 

Londonas debatēs piedalījās diezgan spēcīgs, bet tajā pašā laikā kolorīts ansamblis - Reinis Znotiņš (JKP), Rihards Kols (NA), Roberts Putnis (Progresīvie), Inguna Sudraba (NSL), Regīna Ločmele-Luņova (Saskaņa), Vita Anda Tērauda (Attīstībai/Par!), Ieva Brante (LRA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (JV), Artuss Kaimiņš (KPV LV) un Anda Čakša (ZZS).  Diskusiju vadīja ELA vicepriekšsēde Elīna Pinto un žurnāliste Sallija Benfelde.  

Tā kā arī es esmu viena no daudziem, kura skaidri zina par ko es negribu balsot, tomēr vēl aizvien neesmu izlēmusi par ko es gribētu atdot savu vienīgo balsi, tad arī es devos uz debatēm klātienē. 

Taisnības labad man ir jāatzīst, ka vairākus no debašu dalībniekiem pazīstu personīgi jau daudzus gadus. Dažu draugu un paziņu politiskajiem viedokļiem piekrītu vairāk, dažu politiskajiem viedokļiem nepiekrītu vispār, bet kopumā centos būt pēc iespējas neitrāla, taču uz pilnīgu objektivitāti pretendēt nevaru. 

Debates Londonā tika organizētas līdzīgi kā vienā no populārākajiem Lielbritānijas politiskajiem debašu šoviem ‘BBC Question Time’ (tikai bez televīzijas klātbūtnes): zāles priekšā panelis ar visiem deputātiem, bet zālē skatītāji. Visiem deputātiem bija dots vienāds laiks iepazīstināt ar sevi, kam sekoja daži organizatoru sagatavoti jautājumi, kur katram bija iespēja izteikties. Otrajā daļā katras partijas pārstāvim bija iespēja uzdot jautājumu kādai konkrētai citai partijai un saņemt atbildes, bet trešajā daļā jautājumus deputātiem varēja uzdot klausītāji no zāles. 

Varēja redzēt, ka organizatori bija ļoti piedomājuši un gatavojušies, kā arī centās pēc iespējas saturēt diskusiju grožos un dot visiem vienādas iespējas izteikties. Tas arī diezgan labi izdevās, par ko organizatoriem liels paldies. 

Kopumā debates bija interesantas un gāja jautri. Debašu laikā jau centos dažus no spilgtākajiem momentiem atspoguļot savos tvītos, tādēļ piedodiet, ja atkārtošos. 

Vai kandidāti saprata, pie kā atbraukuši?

Dodoties uz debatēm, nezkādēļ biju iedomājusies, ka deputāti ir atbraukuši uzrunāt diasporu un pārliecināt, ka viņi redz, dzird un saprot diasporu, viņu problēmas un izaicinājumus un centīsies pārliecināt, kāpēc tieši zālē esošajiem diasporas pārstāvjiem ir jābalso par viņiem. Diemžēl jāsaka, ka lielākā daļa deputātu nebija izpildījuši savu mājas darbu, lai saprastu, kas ir tā mērķauditorija, kura viņiem ir jāuzrunā, bet centās malt savu maļamo kā ierasts.

Iespējams, ka pie vainas ir diezgan stereotipiskie priekšstati, par to, kāda ir diaspora. Par vilšanos dažiem runātājiem, man ir jāsaka – nē, diaspora vairs nav tikai ultra-nacionālistiskie trimdīši, kuri agrajos neatkarības gados diezgan akli atdeva savas balsis nacionālajam piedāvājumam, jo tie atspoguļoja viņu gadu desmitos loloto sapni par neatkarīgu Latviju. Nē, diaspora nav arī tupi un neizglītoti sēņu lasītāji un apkopēji, kuri nespēdami neko jēdzīgu nopelnīt Latvijā, ir devušies laimes meklējumos uz bagāto Eiropu. Debašu zāle Londonā bija pilna ar labi izglītotiem un patstāvīgi spriest spējīgiem cilvēkiem, ar savu redzējumu un vērtībām – augstskolu pasniedzējiem, doktorantiem, programmētājiem, skolotājiem, juristiem, uzņēmējiem, mūziķiem. utt. Cilvēkiem, kuri seko līdzi notikumiem un politikai gan Latvijā, gan ārpus tās. Cilvēkiem, kuriem ir pasaules pieredze un redzējums, kas sniedzas tālāk par notikumiem viensētā. Cilvēkiem, kuriem rūp gan Latvija, gan mūsu mītnes zeme. Tādēļ dažkārt no deputātiem izskanējušās frāzes zālei lika vai nu spurgt, vai žēli noelsties “Vai tiešām jūs mūs par muļķiem uzskatiet?

Pirmajā raundā, kad deputātiem bija iespēja iepazīstināt ar sevi, Sudraba manāmi satrauktā balsī stāstīja, ka No sirds Latvijai nosaukums jau visu izsakot un partija neraujas pie varas.  Zālē sēdošie iespurdzas. Kad līdz iepazīstināšanai tiek Saskaņas kanidāte, ir skaidrs, ka uz Londonu atsūtīta odioza personība, kuras ir uzdevums uztaisīt tādu šovu, ka pat Artuss Kaimiņš paliek ēnā. Jāteic, ka konkurence uz galvenā šovmeņa titulu saglabājās spraiga līdz pat debašu beigām. Kad Regīna Ločmele-Luņova sāka publikai stāstīt, ka Saskaņa tiešām ir sociāldemokrātiska partija, zālē sēdošo spurgšana kļuva arvien skaļāka. Artuss Kaimiņš savā ierastajā bravūrībā priecājās, ka organizatoriem neesot iespēja izslēgt viņam mikrofonu, tādēļ regulāri ignorēja runātājiem noteikto laika limitu. Šādi un citādi kolorīti mirkļi trīs stundu garo debati padarīja tīri priecīgu. 

Vai ir vērts melot aizbraucējiem, mēģinot salīdzināt dzīvi Latvijā un Lielbritānijā? 

Debašu gaitā skaidri izgaismojās tas, ka tikai maza daļa no dalībniekiem patiesi saprot aizbraucējus, viņu iemeslus aizbraukšanai, iemeslus kādēļ vieni izvēlas palikt vai citi atgriezties. Bija daži mēģinājumi paust  “es jūs saprotu” viedokli, kas bija balstīti pa pakšķiem savāktās baumās, un kas izgāzās ar skaļiem blīkšķiem. 

Viszīmīgākais bija kolorītās Regīnas Ločmeles-Luņovas mēģinājums salīdzināt bērnu pabalstus. Pēc viņas stāstītā, kamēr Latvijā par vienu bērnu saņem pabalstu 11 eiro apmērā, bet Lielbritānijā māmiņa varot saņemt 570 britu mārciņas (ap 640 eiro) par vienu bērnu. Pēc šī “fakta” izskanēšanas elpa aizsitās gandrīz visiem zālē esošajiem vecākiem, jo mēs pilnīgi visi zinām, ka tie ir meli. 

Jā, Lielbritānijā tā saucamais “bērnu pabalsts” ir lielāks nekā Latvijā, bet ne tuvu tam, kā apgalvo deputātu kandidāte. Lielbritānijā par pirmo bērnu pabalsts ir aptuveni 20 mārciņas nedēļā jeb 80 mārciņas mēnesī (90 eiro), bet par katru nākamo bērnu pabalsts paliek mazāks (nevis lielāks, kā tas ir Latvijā) attiecīgi saņemot apmēram 50 mārciņas (56 eiro) mēnesī. 

Taču, ja reiz salīdzinām, būtu tikai godīgi piebilst, ka Lielbritānijā nav vispār tādu māmiņalgu. Kaut arī teorētiski bērna kopšanas atvaļinājumā Lielbritānijā māmiņas var doties vienu gadu, apmaksāts tas ir tikai  39 nedēļas jeb aptuveni 9 mēneši, no kurām algai piesaistīts pabalsts ir tikai 6 nedēļas, bet atlikušās 33 nedēļas pabalsts pat nesasniedz pusi no tā, kas būtu minimālā alga par pilnas slodzes darbu. Turklāt, šie 9 mēneši aptver laiku gan pirms, gan pēc dzemdībām. Tieši šā iemesla dēļ grūtnieces bieži strādā gandrīz līdz nozīmētajam dzemdību datumam, bet daudzas darbā atgriežas kad bērnam ir vien pāris mēneši. 

Tāpat svarīgi ir atzīmēt, ka Lielbritānijā vispār nav tādi valsts vai pašvaldību apmaksāti bērnudārzi, kādi ir Latvijā. Ja māmiņai ir jāatgriežas pilnas slodzes darbā, tad ir jārēķinās, ka bērnudārzu vai auklīšu pakalpojumi, piemēram, Londonā vidēji izmaksā ap 1000-1200 mārciņām (1100-1450 eiro) mēnesī. No 3 gadu vecuma, atkarībā no vecāku nodarbinātības veida, valsts sāk apmaksāt 15 vai 30 stundas nedēļā (attiecīgi 3 vai 6 stundas dienā), bet arī tas bērnudārza rēķinu nepadara būtiski mazāku, jo vecākiem tik un tā parasti ir jāmaksā ap 800-900 mārciņām (900-1000 Eiro) mēnesī. Lieki piebilst, ka Lielbritānijā bērnu nevar vienu atstāt līdz pat 12-13 gadu vecumam, tādēļ pat bērnu aiziešana uz skolu nesniedz nekādu lielo materiālo atspaidu, jo skola ir starp plkst. 9am-3pm, bet vecākiem privāti ir jāmaksā par bērnu pieskatīšanu pirms un pēc skolas, kas Londonā parasti vecākiem izmaksā ap 400 mārciņām (450 eiro) mēnesī. Un tas ir vēl neieskaitot skolēnu brīvlaikus (kas mums kopumā ir 60 darba dienas gadā), kad par brīvdienu klubiem ir jāmaksā atsevišķi un arī tās summas ir vairākos simtos. 

Vērts arī norādīt, ka atšķirībā no Latvijas, vecāki Lielbritānijā nevar paņemt pilnīgi nekādas krāsas slimības lapu, ja bērns ir saslimis. Mājās ar slimu bērnu vari sēdēt uz sava ikgadējā atvaļinājuma rēķina vai ņemot bezalgas atvaļinājumu. Ak jā, arī paša slimošana ir ļoti limitēta, jo visbiežāk kompānijas nosaka, ka darbiniekiem neapmaksā vairāk par 7 vai 10 slimošanas dienām gadā. Pat ja bērns ir saslimis un gribi iestāstīt darba devējam, ka esi pats slims, tad šis joks var bargi atmaksāties gadījumā, ja pats tiešām saslimsti. 

Kāpēc es to tā precīzi uzskaitu? Viens ir tas, ka ir viegli apstulbināt cilvēkus ar lieliem (un melīgiem!) skaitļiem, ko cilvēki it kā saņemot pabalstos Lielbritānijā. Bet otrs, šīs lietas ir jāskatās kontekstā. Svarīgi ir saprast – nē, pabalsti Lielbritānijā nav tik lieli, kā to cenšas pasniegt populistiski politiķi. Bet PAT JA BŪTU, tad pie tiem izdevumiem, kas ir vecākiem Lielbritānijā, tas nebūtu nekas milzīgs. Neviens vecāks Lielbritānijā nepeldas piena upēs un nesēž ķīseļu krastos. Katrs Lielbritānijā dzīvojošs vecāks zina, ka dzemdēt un audzināt bērnus Lielbritānijā patiesībā ir liels luksus. 

Bet kas vēl būtiskāk, nebūt nav tā, ka Latvijā viss ir slikti. Jā, varbūt pabalsts naudas izteiksmē var šķist maziņš, bet patiesībā valsts gādā par bezmaksas dārziņiem un sniedz daudzas tādas sociālās garantijas ģimenēm, kas Lielbritānijā nemaz nav pieejamas. Katrs pats var paskaitīt, ko vēlas labāk – bērnu pabalstu 11 eiro un valsts apmaksātu dārziņu, vai lielo pabalstu 90 eiro un maksāt tūkstošus par bērnudārzu? 

Daudzi vaicās: “Ja jau Lielbritānija nav ģimenēm draudzīga un bērni izmaksā tik traki daudz, kādēļ tik daudzi tomēr aizbrauc un paliek ar visiem bērniem un ģimenēm?” atbilde ir: “Tāpēc, ka ne viss ir tik vienkārši un ne visu nosaka tikai nauda”.

Neredzami neērtā liberālā diaspora 

Nevarēja nepamanīt, ka tikšanās ar vēlētājiem Londonā daudzus no kandidātiem burtiski izgrūda laukā no viņu komforta zonas un pieņēmumiem, ka viņi jau nu gan zina, kas ir tie cilvēki kas veido diasporu un kādēļ cilvēki ir aizbraukuši. 
Jā, daudzi ir aizbraukuši no Latvijas ekonomisku iemeslu dēļ, bet galīgi ne visi. Šķiet, ne visi aizdomājās un saprata, ka ir liela daļa tādu, kuri aizbrauca no Latvijas nevis tādēļ, ka Latvijā darba nebija, bet gan tādēļ, ka Lielbritānijā ir pilnīgi citas karjeras un izaugsmes iespējas, iespēja konkurēt ne tikai Latvijas, bet pasaules tirgū. Tāpat arī, liels bija kandidātu pārsteigums, aptverot, ka daudzi uz atvērto un kosmopolītisko Londonu ir devušies tieši dēļ savas drošības, pieņemošās un atvērtās vides viņiem un viņu ģimenēm, kuru Latvijā viņi nav spējušu rast. 

Zālē sēdošo vidū bija daudz to, kuri no Latvijas ir devušies prom tieši dēļ Latvijā valdošās homofobijas, rasisma vai islamafobijas. Kandidātiem tika uzdoti vairāki jautājumi gan par to, kas tiek plānots darīt, lai Latvijā spētu justies droši gan citas ādas krāsas un citas reliģijas piederīgie partneri, gan šajās savienībās dzimušie bērni, gan tika uzdoti vairāki jautājumi par viendzimuma laulību vai kopdzīves regulējumu sakārtojumu. 

Attiecībā uz rasisma jautājumu no kandidātu puses reakcijas bija dažādas – no Sudrabas kundzes sirsnīgajiem stāstiem, ka viņa esot satikusi dzīvus afrikāņus un Latvijā viņiem nekas nekait, līdz pat Saskaņas mēģinājumiem iestāstīt, ka tieši latviešu skolās esot vislielākais rasisms. Kandidātu mēģinājumi publikai iestāstīt, ka šī nav aktuāla problēma, aizmirstot, ka viņi to stāsta cilvēkiem, kas tieši šīs problēmas dēļ ir devušies prom no Latvijas un pagaidām neapsver atgriezties, bija diezgan skaidrs signāls – noliedzot problēmu, tā pati no sevis neatrisināsies, tādēļ šīm ģimenēm cerības uz atgriešanos Latvijā faktiski nepastāv. 

Vēl interesantāk izvērtās jautājums par viendzimuma attiecību tiesisko regulējumu un aizsardzību, jo atšķirībā no Latvijas, kur daudzi izvēlas par šo jautājumu publiski nerunāt, Londonā esošie tomēr nebaidās atklāti piecelties un teikt: “es esmu gejs un vēlos veidot ģimeni, vai un kā jūs gādāsiet par to, lai arī mana ģimene Latvijā tiek tiesiski aizsargāta?”. Uz šo jautājumu kaut cik sakarīgas atbildes spēja sniegt tikai liberālā gala partijas – Jaunā Vienotība, Attīstībai Par un Progresīvie. Pārējo partiju vidū bija jaušams diezgan liels diskomforts. ZZS un LRA vispār nevēlējās atbildēt uz šādu jautājumu, NSL un NA skaidri pauda savu negatīvo attieksmi, JKP teica, ka neko nedarīšot, bet mājās gaidot visus, bet publikai izpatikt gribošie Saskaņa un KPV LV centās kaut kā laipot. Nevarēja nepamanīt, ka Kaimiņš labi apzinās, ka paužot skaidru nostāju šajā jautājumā, viņš var pazaudēt daļu elektorāta, tādēļ nācis klajā ar ģeniālo plānu par referendumu šajā jautājumā.  Kad publika spieda viņam skaidri pateikt savu nostāju, tad viņš it kā atbalstīšot viendzimuma attiecību tiesiskā regulējuma sakārtošanu. Lai nu tā būtu. 

Lai nu kā, no daudzu kandidātu puses bija diezgan liekulīgi no vienas puses teikt: “mēs jau jūs visus gaidām mājās” un tajā pašā laikā skaidri un nepārprotami likt saprast: “ja atgriežoties mājās jūsu dīvainās ādas krāsas bērnus klapēs, tas mūs īsti neuztrauks, jo mūsu acīs tā nav aktuāla problēma”. Vai arī “gaidām mājās, bet tiesiski gan mēs jūs aizsargāt netaisāmies”. Vai tiešām kāds iedomājas, ka esam mazohisti, kuri padzīvojuši drošā un tiesiski aizsargātā vidē, tik ļoti alkstam pēc salkanā "gaidām mājās", ka esam gatavi, lai šajās "mājās" mūsu un mūsu bērnu virzienā lido akmeņi un naida runas, vienlaikus cenšoties mums iestāstīt, ka "tik traki jau nav"?

Es pat nešaubos, ka liela daļa kandidātu būtu labprāt izvēlējušies vispār nerunāt par šo jautājumu, cerot ka varēs savas spalvas spodrināt, atbildot tikai uz ierastajiem un ērtajiem jautājumiem. Bet, piedodiet dāmas un kungi, mums liberālajiem londoniešiem šie jautājumi bija svarīgi. Ne tikai sevis dēļ, bet arī palicēju dēļ. Mums, kas daudzas šīs lietas ir piedzīvojuši uz savas ādas, un kas ir dzīvojuši gan Latvijā, gan Lielbritānijā, un zina kāda ir ne tikai attieksmju, bet arī tiesisko aizsardzību atšķirība, ir grūti ieskaidrot, ka mēs kaut ko nesaprotam vai nezinām. Mēs zinām, ka lietas var būt labāk un mēs to vēlamies arī Latvijai. 

Noslēgumā varu teikt, ka debates bija labas un interesantas. Liels paldies gan organizatoriem, gan moderatoriem, gan partiju pārstāvjiem, kuri atbrauca un piedalījās. 


Inese Ejugbo

‍Foto: Valts Vītums