Trešdiena, 13. decembris. Vārda dienas: Lūcija, Veldze; Rīt: Auseklis, Gaisma  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Atzīt nodarīto, iespējams, ir svarīgāk par zaudējumu atlīdzināšanu
iesūtīts: 2016.06.14 15:17 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Deportāciju sekas izjūtam vēl šodien, taču tās ir tikai daļa no padomju okupācijas režīma Latvijai nodarītā posta, pie kura aprēķināšanas naudas izteiksmē ķērušās visas trīs Baltijas valstis kopā, skaidro šo zaudējumu aprēķināšanai izveidotās komisijas locekle, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja RUTA PAZDERE.

Šodien, 14. jūnijā, aprit 75 gadi kopš 1941. gada masveida deportācijas, bet kopš 1949. gada izvešanām – 67. Vesels cilvēka mūžs. Vai joprojām izjūtam šo represiju sekas Latvijas sabiedrībā?

Noteikti izjūtam. Tās atstājušas ievērojamas izmaiņas mūsu demogrāfiskajā sastāvā. Iedzīvotāju skaits Latvijā 1940. gadā bija apmēram tāds pats, kā tagad, taču tolaik latviešu īpatsvars veidoja 76% no iedzīvotāju kopskaita, bet šodien – tik tikko 62 procentus. Otrkārt, mums ir lielas integrācijas problēmas, faktiski trešdaļa valsts iedzīvotāju dzīvo citā, Latvijai nedraudzīgā informācijas telpā. Tās ir vistiešākās okupācijas sekas.

Kopumā no deportācijām cietuši apmēram 150 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas ir gandrīz desmitā daļa no valsts iedzīvotājiem 1940. gadā. Tā bija mūsu sabiedrības elite, labākie cilvēki. Protams, ka arī tam ir tālejošas sekas, kas sniedzas līdz pat mūsdienām.

1941. gada 29. janvāra PSRS Augstākās padomes slepenajā lēmumā par Baltijas valstu iedzīvotāju deportāciju bija teikts, ka tai nav pakļaujami bērni un darba nespējīgas personas, kuriem došanās līdzi tuviniekiem izsūtījumā formāli bija brīvprātīga. Taču faktiski bieži vien izveda visus, kuri liktenīgajā brīdī bija mājās.

Jā, tas bija tā viltīgi noformulēts. Taču no izsūtītajiem teju ceturtā daļa – 24 procenti – bija bērni vecumā līdz 16 gadiem. Viņi neskaitījās izsūtāmie, taču izsūtījumā nonāca kā līdzbraucēji mātei vai tēvam, kā deportējamo ģimenes locekļi. Savukārt vecumā virs 70 gadiem bija 300 personas no 1941. gada jūnijā ap 15 000 deportēto. Tātad arī diezgan liels skaits.

Deportējamos noteica pēc sarakstiem; ja kāds no tajā iekļautajiem nebija mājās, viņu meklēja, ja nevarēja atrast, nereti paņēma kādu citu, kurš gadījās pa ceļam.

Vai ir līdz galam apzināts kas un pēc kādiem principiem sastādīja šos sarakstus?

Neesmu vēsturniece, komisijā darbojos vairāk kā ekonomiste un darbu organizatore, tāpēc uz šo jautājumu nevaru atbildēt ļoti detalizēti. Katrai no Baltijas valstīm bija paredzēts noteikts izvedamo personu skaits. Konkrētus cilvēkus, kas tajā ietilpst, pamatā noteica vietējās padomju organizācijas, ciema padomes, partijas sekretāri u.tml. Apzināja tos, kuri varētu būt padomju varai nedraudzīgākie. Lielā mērā tie bija aktīvākie sabiedrības locekļi, inteliģence, turīgākie zemnieki, uzņēmēji, aizsargi, skolotāji, dažādu valsts struktūru vadītāji.

Aprīlī jūsu pārstāvētā komisija kārtējo reizi minēja skaitli – 185 miljardi eiro, ko veido padomju režīma nodarītie zaudējumi Latvijas tautsaimniecībai. Cik precīzi tos ir iespējams aprēķināt, pēc kādiem kritērijiem šāda rakstura aprēķinus vispār ir iespējams veikt?

Ir vairākas metodes. Tiešā metode – salīdzinām Latvijas PSR budžeta ieņēmumus ar summu, ko atdevām Maskavai. Vairāk nekā puse šo ieņēmumu nonāca Maskavā, kur tos atkal pārdalīja republikām, tādējādi daļu summas, taču ne visu atmaksājot mums atpakaļ. Šādā veidā Latvijas PSR zaudēja gandrīz 20% no sava budžeta ieņēmumiem. Vēl daļu no tiem tērēja PSRS militārajām vajadzībām Latvijā. Esam atklājuši, ka izdevumi tām nākuši arī no budžeta izdevumu pozīcijām  ar nosaukumu "izdevumi sociāli kulturālajām vajadzībām". Kopumā apmēram trešā daļa mūsu budžeta tika tērēta ne mūsu pašu vajadzībām. 

Tie ir visai konkrēti aplēšami skaitļi, kas acīmredzami pierāda, ka PSRS mūs ļoti intensīvi ekspluatēja, nevis dotēja – kā dažkārt mēdz norādīt oponenti. Ja kāds ielaužas jūsu mājās, izdemolē to un pārkārto savām vajadzībām, ir diezgan absurdi šādu rīcību saukt par ieguldījumu.

Starptautiski atzīta ir arī salīdzinošā metode. 30. gados Latvija bija ļoti līdzīgā situācijā ar Somiju, mūsu IKP uz iedzīvotāju atšķīrās tikai par dažiem procentiem. 1940. gadā pēc Ziemas kara ar PSRS Somija, salīdzinot ar Latviju, bija vēl sliktākā situācijā, bet 1990. gadā ieņēmumos uz vienu iedzīvotāju Somija Latviju apsteidza vismaz divas reizes. Pēc tam mēs izgājām cauri ekonomiskajai bedrei, kas līdz ar tautsaimniecības pārstrukturēšanu kapitālisma apstākļiem sākās pēc neatkarības atgūšanas, un nokritām pat trīskārt zemāk par Somiju. Šobrīd, salīdzinot Latvijas attīstības līmeni ar vidējo Eiropā, atšķirības koeficients ir apmēram 1,7. Jāatzīmē, zaudējumi, ko Latvija izcietusi, raušoties laukā no šīs ekonomiskās bedres pēc okupācijas beigām, vēl nav aprēķināti. Taču arī tie ir okupācijas rezultātā radušies zaudējumi.

Kā aprēķināt okupācijas dēļ radušos demogrāfiskos zaudējumus?

Pērn novembrī Baltijas valstis Tieslietu ministriju līmenī ir vienojušās par kopēju padomju okupācijas zaudējumu aprēķināšanu un atlīdzības prasības gatavošanu Krievijai – esam nolēmuši tos izteikt cilvēkgados. Tas ir – cilvēku zaudējuma dēļ nesaražotais iekšzemes kopprodukts, aprēķināts gados, ko šie cilvēki varēja nostrādāt, bet nenostrādāja savas valsts labā. Kopumā Latvijai tie ir 10 miljoni cilvēkgadu. Taču tagad ir radies jautājums, kā šos cilvēkgadus izteikt ekonomiskās mērvienībās. Ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem esam vienojušies šogad to atrisināt.

Pilnu interviju lasīt LV portālā 

Guntars Laganovskis, LV portāls. Pārpublicēts no LV portāla „Par likumu un valsti” 

Foto: Aiga Dambe, LV portāls
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (1)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »