Sestdiena, 21. oktobris. Vārda dienas: Urzula, Severīns; Rīt: Īrisa, Irīda, Airisa  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Ojārs Kalniņš: darbu Latvijas labā nenožēloju ne brīdi
iesūtīts: 2016.05.04 13:42 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

„Bušs un Beikers baidījās, ka pārāk strauja radikālu notikumu attīstība Padomju Savienībā var novest pie tā, kas notika Dienvidslāvijā – pilsoņu kara, cīņas starp republikām un asinsizliešanas,” atceras Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs, kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV OJĀRS ĒRIKS KALNIŅŠ. Viņš cīņu par Latvijas neatkarību pagājušā gadsimta 80. gados sāka ar informatīvu darbību Atlantijas okeāna otrajā pusē.

Kas jūs, pēc izglītības filozofu un pēc sākotnējās nodarbošanās sabiedrisko attiecību speciālistu, pamudināja iesaistīties atbalsta kustībā par Latvijas neatkarības atjaunošanu? 80. gados, četrdesmit gadu kopš Latvija bija zaudējusi neatkarību, tas varēja izskatīties diezgan bezcerīgi.

Es piedzimu bēgļu nometnē Vācijā un uzaugu ASV latviešu vidē. Nebiju nekā saistīts ar politiku, strādāju reklāmas aģentūrā Amerikā. Visu izmanīja tas, ka 1978. gadā kā tūrists pirmo reizi apmeklēju Latviju. Tas bija ļoti spēcīgs emocionāls pārdzīvojums. Viss, ko man vecāki līdz tam bija stāstījuši par Latviju, bija tā vairāk teorētiski, no viņu atmiņām. Atbraucot uz Latviju, es sajutu, ka piederu tai, jutos kā mājās, tikai mājas bija okupētas. Redzot, kas te notiek, es Amerikā atgriezos ar dusmām. Tā kā strādāju komunikācijas jomā, nolēmu, ka man ir kaut kas jādara, lai informētu amerikāņus par to, ka Latvija ir okupēta un tas ir nelikumīgi. Sāku aktīvi rakstīt vēstules amerikāņu laikrakstiem.

To redzot, Amerikas latvieši mani rekrutēja, un 1985. gadā Amerikas latviešu apvienība (ALA) man piedāvāja pārcelties no Čikāgas, kur tolaik dzīvoju, uz Vašingtonu nodarboties ar sabiedriskajām attiecībām latviešu interesēs. Es zināmā mērā biju ideālists, studēju filozofiju, domāju par dzīves jēgu un vēlējos darīt kaut ko nozīmīgu, tāpēc šim piedāvājumam tūlīt piekritu. Protams, man nelikās reāli, ka Latvija tolaik varētu tik vienkārši atgūt neatkarību, bet, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, vēlējos vismaz aktīvāk aizstāvēt Latvijas un Baltijas valstu intereses. Tas viss sāka notikt. 1985. gadā piedalījos miera un brīvības kuģa braucienā pa Baltijas jūru. Kad Latvijā radās neatkarības kustība un neatkarības atgūšana no vairāk simboliskiem centieniem pārtapa reālos notikumos, amerikāņu interese par to arvien pieauga, un es ar to jau varēju nodarboties tiešā veidā – sagatavot un sniegt visu nepieciešamo informāciju.  

To, ka neatkarība patiešām vairs ilgi nebūs jāgaida, sapratu, šķiet, 1989. gadā. Kļuva zināms, ka daudzi čekisti atstāj līdzšinējo darbu un dibina savas privātfirmas. Viņi vislabāk zināja, kas nākotnē stāv priekšā. Ja čekisti pāriet no komunisma uz kapitālismu, secinājumi varēja būt visai skaidri. 

Kāda bija jūsu iedomātā neatkarīgā Latvija, salīdzinot ar to, kāda tā ir tagad?

Neilgi pirms 1978. gadā ieraudzīju Rīgu, biju Eiropā un apskatīju Eiropas galvaspilsētas. Kad pēc tam ierados Rīgā, mēģināju iedomāties, kāda tā izskatītos, ja nebūtu okupācijas, ja Rīga būtu attīstījusies tāpat kā Helsinki, Stokholma, Kopenhāgena. Mans sapnis bija, ka Rīga varētu būt tāda, kā kāda no tām, bet Latvija -  kā kāda no Ziemeļvalstīm, ar ko mums ir daudz kā kopīga. Daļēji šis sapnis ir īstenojies – šeit vairs nevalda Padomju Savienības pelēcība. Lai gan Latvijā joprojām ir daudz trūkumu, tā tagad ir Eiropas valsts. Bieži, kad Eiropā stāstu par Baltijas valstīm, saku: ja nebūtu 50 gadu okupācijas, tās būtu tādā pašā līmenī kā jūs. Pirms kara Latvija bija ekonomiski attīstītāka nekā Norvēģija un Somija.

Jūs līdzdarbojāties ASV un PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās norisē 1986. gadā Jūrmalā jeb tā dēvētajā Čatokvas konferencē. Kā ASV latviešu kopienas pārstāvis esat sadarbojies ar prezidenta Reigana administrāciju pasākumu īstenošanā saistībā ar ASV un PSRS savstarpējām attiecībām un esat ticies arī ar pašu prezidentu. Cik reālistiska bija Reigana un viņa administrācijas attieksme pret baltiešu neatkarības centieniem?

Amerikāņi vienmēr ir principiāli aizstāvējuši Baltijas valstu neatkarību. Kad vien tas ir bijis iespējams, viņi par to ir atgādinājuši. Čatokvas konference bija interesants izaicinājums: amerikāņi vēlējās tajā piedalīties, bet negribēja, lai tas aizvainotu Amerikas latviešus. Problēma bija saistīta ar neatzīšanas politiku (ASV aukstā kara laikā īstenotā politika, neatzīstot par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS – aut.): vai amerikāņu dalība Jūrmalā kaut kādā veidā nekompromitētu šo principu. Viņi atnāca pie mums, ALA, un teica: mēs esam gatavi vēlreiz uzsvērt šo neatzīšanas politiku, esot Latvijā, un piedāvāja mums braukt līdzi ar iespējām brīvi rīkoties šīs konferences ietvaros, lai aktualizētu mums svarīgās problēmas.

Šajā ziņā esmu pateicīgs Aristidam Lambergam (trimdas sabiedriskais darbinieks, no 1985. gada līdz 1988. gadam ALA valdes priekšsēdētājs un PBLA valdes loceklis – aut.), kurš atbalstīja šo priekšlikumu, jo Amerikas baltiešu vidū tam bija liela pretestība. Figurēja viedoklis, ka trimdas pārstāvju līdzdalību šajā braucienā padomju puse var izmantot, lai to pasniegtu tā, ka mēs atzīstam padomju varu Baltijā. Savukārt mēs, konferences atbalstītāji, tā nedomājām.

Ieradušies Latvijā, sākām aktīvi rīkoties, izdalījām Latvijas karogus un tamlīdzīgi. Šajā brīdī čeka izdarīja sev lāča pakalpojumu: viņi amerikāņu pusei paziņoja, ka mēs ar savām aktivitātēm esam nokaitinājuši vietējo sabiedrību un nav iespējams garantēt ASV pārstāvju drošību konferencē. Amerikāņu žurnālisti, to izdzirdot, uzreiz stipri ieinteresējās. Nākamajā dienā Amerikas avīzes bija pilnas ar šo stāstu un uzreiz pacēlās Baltijas neatkarības jautājums. Džeks Metloks, kurš tolaik bija Drošības padomē Baltajā namā, savu uzrunu Jūrmalā simboliski sāka latviešu  valodā un paziņoja: ASV nekad nav atzinusi un neatzīs Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. Pēc tam viņš turpināja krievu valodā, dodot skaidru signālu padomju pusei, ka ASV joprojām stingri uztur šo neatzīšanas politiku. Līdz ar to, kā uzskatu, mēs panācām to, ko gribējām, jo pašā sākumā Čatokvas konferences mērķis bija veicināt glastnostj politiku, par ko daudzi domāja, ka sarunas būs tikai par kodolieročiem, globālo politiku.

Kā vēlāk uzzināju, to bija dzirdējuši arī daudzi cilvēki Latvijā un bija pārsteigti, ka ASV joprojām uztur neatzīšanas politiku. Man ir teikts, ka "Helsinki 86" izauga Čatokvas konferences iespaidā, jo, uzzinot, ka tāda notiks, viņi izveidoja šo grupu un cerēja tur piedalīties, nākot klajā ar savu deklarāciju. Viņus konferencē gan neielaida, bet dažus mēnešus vēlāk mēs šo deklarāciju saņēmām un PBLA to izplatīja. Tādējādi var teikt, ka Jūrmalas konference psiholoģiski iekustināja neatkarības centienus Latvijā, bet principiāli – pamudināja ASV aktualizēt savu nostāju pret padomju varu Baltijā.     

No vienas puses, ASV pauda padomju okupācijas neatzīšanu, bet jau Džordža Buša vecākā prezidentūras laikā, kas sākās 1989. gadā, Savienotās Valstis ieņēma visai rezervētu nostāju pret faktisku Baltijas neatkarības atjaunošanu. Pēc augusta puča Eiropas Kopienas valstis Latvijas neatkarību atzina jau 1991. gada 26. augustā, bet ASV – tikai 2. septembrī. Kā izskaidrot šo atturību?

ASV joprojām bija principiāli par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, taču Bušs un valsts sekretārs [Džeimss] Beikers baidījās, ka šī procesa forsēšana varētu radīt  padomju varas pretreakciju, kas beigsies ar represijām un varbūt tanku ievešanu Baltijā. Otrkārt, ASV nevēlējās, lai Maskavai būtu iemesls teikt, ka ASV "mākslīgi", nevis pašas Baltijas valstis bijušas tās, kas Baltiju atbrīvojušas. Jā, ASV mūsu neatkarību atzina salīdzinoši vēlu, bet no tā brīža darīja visu, lai mūs aizstāvētu, lai Baltijas neatkarības ceļš būtu neatgriezenisks. Lielākā mērogā Beikers un Bušs baidījās, ka pārāk strauja radikālu notikumu attīstība Padomju Savienībā var novest pie tā, kas notika Dienvidslāvijā – pilsoņu kara, cīņas starp republikām un asinsizliešanas.

Prezidenti Bušs un Reigans bija republikāņi, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par stingrākiem savā nostājā pret PSRS. Kā neatkarības atjaunošanas process būtu noritējis, ja pie varas ASV tolaik būtu demokrāti?

Domāju, ja šajā laikā prezidents būtu bijis demokrāts [Bils] Klintons, viņš Baltijas valstu neatkarību aizstāvētu tikpat aktīvi un stingri. Republikāņi, vismaz Buša un Beikera administrācija, bija pragmatiski – viņi neticēja, ka PSRS sabruks. Viņi uzskatīja, ka, pat ja Baltijas valstis atdalās no tās, Amerikai ir jāsadarbojas ar šo lielvaru, un arī nevēlējās izdarīt neko tādu, kas varētu izraisīt vardarbību. Klintons zināmā mērā bija ideālists. Viņš ļoti labi zināja mūsu vēsturi. Mums tiekoties, viņš teica, ka ļoti labi saprot netaisnību, ko esam pārdzīvojuši, un viņam bija mērķis izlabot ASV 40. gados notikušo kļūdu, kad tika pieļauta Baltijas valstu atdošana Staļinam. Klintona pirmais mērķis bija Krievijas karaspēka izvākšana no šīm valstīm.

Pilnu interviju lasīt šeit 

Guntars Laganovskis, LV portāls. Pārpublicēts no LV portāla „Par likumu un valsti” 

Foto: Ieva Lūka/ LETA
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »